«1994.gadā, kad kļuva skaidrs, ka mašīnbūvei nav perspektīvu un es aizgāju no rūpnīcas, mēs sākām šūt. Tajā laikā Liepājā veļu šuva gandrīz katrā dzīvoklī, un bija jābūt galīgi slinkam, lai to nedarītu,» atceras V.O.V.A. īpašnieks Vladimirs Zozuļa.
Foto — Aigars Prūsis

Skaistas sieviešu veļas dizainu, ja vien māksliniekam iedvesma, var radīt dienas laikā. Bet, lai katram modelim izstrādātu praktisku, ērtu un, galvenais, izturīgu konstrukciju (kaut arī šis vārds skan dīvaini attiecībā uz veļu), paiet vismaz mēnesis. Tomēr Vladimirs Zozuļa uzskata, ka tieši konstrukcija, kurai uzņēmums dodot līdz piecu gadu garantiju, viņu produkcijā esot galvenais. Jo labai veļai jābūt tik ērtai, lai valkātāja to nemanītu. Tikai pēc tam seko dizains, krāsa, ko pircējas pamana vispirms, un materiālu kvalitāte, no kuras lielā mērā atkarīga arī izstrādājumu kvalitāte.

«Mēs principā nestrādājam ar lētiem materiāliem, kas savas īpašības var mainīt gada vai divu laikā,» saka Vladimirs. Tirgus pašlaik gan esot pilns ar tieši šādiem materiāliem. Ar lētām mežģīnēm par dažiem eirocentiem metrā vai izšuvumiem, kas maksā pāris eiro, toties zaudē savu krāsu un izskatu jau pēc atkārtotas mazgāšanas. Acīmredzot, ņemot vērā pirktspēju, kas krīzes laikā kritusies ne tikai Latvijā, cenu amplitūda esot milzīga. Īstas, kvalitatīvas mežģīnes, kuru cenu vairāk gan nosakot svars nekā izskats, maksājot jau vismaz 3-5 eiro, bet izšuvumi - līdz 50 eiro. Augstie kvalitātes standarti likumsakarīgi nosaka izstrādājumu cenu, un tie noteikti nav no lētā gala.

«Sievietes vienmēr gribējušas būt skaistas, un viņām patikušas skaistas lietas, bet mēs šo skaistumu piedāvājam komplektā ar labu kvalitāti. Un tās ir lietas, par ko vērts maksāt,» savu stratēģiju skaidro uzņēmuma īpašnieks.

Savukārt fakts, ka uzņēmums V.O.V.A., kas ir viens no lielākajiem veļas ražotājiem Latvijā, mēnesī saražo ap 120 tūkstošiem izstrādājumu un tie visi atrod savus pircējus, liecina, ka laika gaitā šī stratēģija sevi attaisnojusi.

Izstudējis par mašīnbūves inženieri, Vladimirs 1982.gadā sāka strādāt Liepājas Mašīnbūves rūpnīcā. Bija gan inženieris konstruktors, gan nestandarta iekārtu konstruktors. Tiem laikiem jaunam cilvēkam labi algots un prestižs darbs, ja vien pats laiks nebūtu tik neparasts. Sākās Gorbačova perestroika un kooperatīvu kustība, kas satrieca pīšļos milzi uz māla kājām, ko sauca par plānveida ekonomiku.

«Neatceros, bet tas varēja būt astoņdesmit astotajā vai devītajā gadā, kad man pirmo reizi radās doma, ka varētu pats nodibināt savu kooperatīvu un sākt nodarboties ar biznesu. Ar kādu biznesu - vēl nezināju,» smaidīdams saka SIA V.O.V.A. valdes priekšsēdētājs. Tomēr Liepājas Mašīnbūves rūpnīca turpināja ražot un maksāt darbiniekiem algu, tāpēc Vladimirs nekādu kooperatīvu tā arī nenodibināja. To viņš izdarīja dažus gadus vēlāk - 1991.

«Uzņēmuma nosaukums radās no mūsu ģimenes locekļu vārdu pirmajiem burtiem. Vladimirs, Olga, Viktorija, Anna. Tomēr, ja godīgi, mēs to radījām katram gadījumam un, varētu pat teikt, nejauši. Ar domu - ja nu kādreiz dzīvē noder.»

Tomēr jau pēc diviem gadiem kļuva skaidrs, ka jaunajā ekonomiskajā situācijā tik lieliem uzņēmumiem kā Liepājas Mašīnbūves rūpnīca bez liela tirgus, kāds bija PSRS, nav iespējams pastāvēt. Vēl vairāk - izskatījās, ka jaunajai Latvijas valstij, pārejot no sociālisma uz kapitālismu, mašīnbūve vairs nav vajadzīga.

Vladimiram jau nopietni nācās domāt, kā izmantot katram gadījumam dibināto uzņēmumu ģimenes nodrošināšanai. «Sākumā tie bija kusli mēģinājumi nodarboties ar tirdzniecību, bet jau 1994., kad kļuva skaidrs, ka mašīnbūvei nav perspektīvu un es aizgāju no rūpnīcas, mēs sākām šūt. Tajā laikā Liepājā veļu šuva gandrīz katrā dzīvoklī, un bija jābūt galīgi slinkam, lai to nedarītu.»

Tas notika, pateicoties Laumai, kura bija zaudējusi agrākos noieta tirgus, tomēr turpināja ražot salīdzinoši lētus un kvalitatīvus izejmateriālus, ko nu realizēja Latvijā. Tajā pašā laikā pilsētā netrūka profesionālu šuvēju, tehnologu, kas varēja mācīt neprofesionāļus, un ar šūšanas nozari saistītu speciālistu, kam bija saglabājušies agrākie kontakti. Tomēr galvenais - sieviešu veļai bija milzīgs pieprasījums. Gan pašu mājās, gan vēl vairāk Krievijā, kur padomju plānošanas dēļ uz visu milzīgo valsti bija palikušas 3-4 rūpnīcas, kurās ar savu laiku nokalpojušu tehnoloģiju ražoja tikpat vecmodīgu veļu. Jaunās rūpnīcas atradās Baltijā un citās savienotajās republikās. «Bet cilvēkiem Krievijā reizē ar kokakolu, kas no sapņa bija kļuvusi par realitāti, gribējās arī ārzemju veļu.» Tad nu liepājnieki ņēmās šo vakuumu aizpildīt.

Viņu vidū arī Vladimirs. Sākumā ar vienu šuvēju, labu paziņu. Tad ar divām, trim. «Mūsu pirmie izstrādājumi varbūt nebija pārāk skaisti, salīdzinot ar to, ko ražojam pašreiz, bet tie bija kvalitatīvi, ērti un labi nostrādāti,» viņš tagad saka, atceroties to laiku, un smejas, jo viena sieviete nesen atzinusies - viņai vēl esot saglabājies kāds no pirmajiem ražojumiem.

Kad savos dzīvokļos uzņēmumam veļu šuva jau vairāk nekā desmit šuvēju, kļuva skaidrs, ka tāds darbs vairs nav rentabls. Vajadzēja meklēt telpas, kurās varētu strādāt pēc konveijera principa. «Tā soli pa solim, līdz 1997.gadā uzņēmumā jau strādāja vairāk nekā 50 cilvēku, un vēl pēc gada mēs pilnībā atteicāmies no izstrādājumu kopēšanas, izveidojot savu dizaina biroju, bet no 2000. līdz 2007.gadam, kad sākām ņemt kredītus, ko izmantojām ražošanas paplašināšanā, mūsu jaudas un pārdošanas apjomi trīskāršojās,» saka Vladimirs.

Ja padotie gudrāki...

Protams, attīstība nebūt nav bijusi tikai nepārtraukta augšupeja. 1998.gadā Krievijas krīzes laikā V.O.V.A. atradies par mata tiesu no bankrota. Kā atceras Vladimirs, pēkšņi pārstājusi ienākt nauda par Krievijā pārdoto produkciju, un vienu dienu konts bijis tukšs, bet izejmateriālu piegādātāji gaidīja naudu. Parādi auga. Izglābis viens no viņa biznesa principiem - turi doto vārdu! «Ja godīgi, sadzīvē, tāpat kā daudzi, es reizēm grēkoju,» viņš atzīstas, «tomēr biznesā to ievēroju dzelžaini. Pat ja situācija mainās un iepriekšējie nosacījumi vairs nav man izdevīgi, solījums tik un tā jāpilda.» Toreiz viņš apzvanījis visus sadarbības partnerus, atklāti izstāstījis situāciju un lūdzis maksājumus atlikt. Ņemot vērā, ka pirms tam nevienu nebija piekrāpis, visi piekrituši, un sešu mēnešu laikā Vladimirs parādus nokārtojis.

Savukārt globālo finanšu krīzi viņš apjautis laikus. Norēķinājušies ar bankām un pretēji plānotajam jaunus kredītus neesot ņēmuši. Tomēr 2008.gada beigas un 2009.gada sākums bijis ļoti grūts. Mēnesi darbu pārtraukušas uzņēmuma filiāles, no kurām Kuldīgas filiāle to arī vairs neatsāka. Pat Liepājas uzņēmums sašaurināja ražošanu.

«Man ir laimējies ar darbiniekiem. Viņi ir ne tikai saprotoši, bet arī daudzās lietās varbūt pat gudrāki par mani. Bet ar gudriem cilvēkiem viegli strādāt. Jābaidās no muļķiem.»

Austrumiem un Rietumiem

Interesanti, ka Austrumos, Poliju ieskaitot, tiek pieprasītas stingrākas veļas konstrukcijas, kas izceļ nēsātājas figūru un arī spilgtākas krāsas. Savukārt Rietumos sievietēm patīk maigākas, ērtākas konstrukcijas un neuzkrītošāki, pasteļkrāsas toņi. Austrumos sievietes par veļu gatavas maksāt vairāk nekā Rietumos, kur V.O.V.A. ražojumi tiek uzskatīti par dārgiem.

«Rietumeiropu izlutinājuši lētie Ķīnas ražojumi, un pat francūzietes pašlaik dod priekšroku tur, nevis Eiropā ražotai veļai,» stāsta Vladimirs. Turklāt daudzās valstīs veļas ražošana un pat šūšana kā atsevišķa nozare ir likvidēta. Vladimirs uzskata - tā esot milzīga kļūda, un Latvija to nedrīkstot atkārtot. Ķīna mūžīgi nebūs lēta darbaspēka paradīze, tāpēc arī veļas ražošana tur kļūst arvien dārgāka. Daudzi uzņēmumi jau pārceļot savas ražotnes uz Vjetnamu, Kambodžu. Bet ko tālāk? «Tālāk ir okeāns, un agrāk vai vēlāk sekos kaut vai daļēja atgriešanās Eiropā,» saka Vladimirs, «bet nozare pa to laiku būs cietusi, speciālisti zaudēti.»

Pašlaik ir izstrādātas vairākas tehnoloģijas, kas ļauj ražot veļu ar jaunām metodēm, faktiski bez roku darba. Materiāli tiek salīmēti vai sakausēti. Tomēr tā esot veļa, kuru var lietot sportojot vai strādājot, bet neviena sieviete to nevilkšot zem blūzītes. Tāpēc Vladimirs ir pārliecināts, ka, kamēr sievietēm un arī vīriešiem patiks mežģīnes, veļas ražošanā nekas nemainīsies. Vēl vismaz gadus piecdesmit viņam darba netrūkšot.